agrāk dzejotāji un memuāristi gan izskatījās ārišķīgi interesantāki. laikam šaislaikos vairs nav kā pazibināt kādu "nevietā" ģērba malu. un, laikam jau vairs nekas nespēj satumsināt uzacis citu sejās.
bet varbūt vienkārši mana apziņa iestēgusi pašas "pārāk vietā" un tāpēc "nevietu" gribas vairāk. eh, bet lai tur kā, pēdējo laiku dzirdu teiktus vārdus, citu mutēm špļautus: vairāk es ne par ko nebrīnos. vai tiešām vairāk nav par ko? vai tikai tas tā, parasti un, lai rastos iespaids, ka tu tāds redziet, ciets un imūns pret šodienu?!
tā padomājot, visi tik pārimūni kļuvuši, ka vai jābaidas no viņiem. arī pati mazliet, ar vainu. bet es tad vismaz apzinos!
un gribas jau teikt- un nestāsti man pasaciņas, ir tomēr, kā es saku..