iespējams, sliktākais valentīndienas randiņš
tad nu tā - aicināju super jauku meiteni vakar iziet ārā. un viņa pat piekrita. bet, teikšu godīgi, savas kārtis galīgi neizspēlēju pareizi...
pirms paredzētās tikšanās, apciemoju draudzeni - nu, ļoti solīdi ar puķi, trifelēm un pudeli (esmu visai jauks puisis). pavadījām kvalitatīvi laiku, spēlējot draugiem.lv spēlītes un klačojoties. viņa gan ārā nedomāja iet, tapēc sagaidīju vakaru, lai dotos satikt to super jauko meiteni. bet draudzenei, ko apciemoju bija slikti ap dūšu, negribēju viņu pamest un tapēc nolēmu sagaidīt līdz vi\nai kļust labāk vai viņa iemieg un tad doties (es taču esmu jauks). piezvanīju jaukajai meitenei un teicu, lai viņa jau dodās, ka es drīz ar taksi aizbraukšu uz ballīšu vietu. Mana draudzenīte jau kļuva miegaina un nekas neliecināja, ka šis lieliskais plāns varētu ciest sakāvi. un tomēr...
bija jau vēls vakars un mani māca nogurums, kā izrādās, pietiekami liels, lai, mirkšķinot acis, saprastu, ka šis acu mirklis ir bijis apmēram 8 stundu ilgs. damn, nodomāju, kad ieraudzīju, ka pulkstenis ir jau 9 rītā un esmu kā sursuriņš ieritinājies segā!
telefons, uz mani lūkodamies, nejauki smīkņāja un teica - vecīt, Tev ir pāris neatbildēti zvani.
no rīta uzzināju, ka laikam esmu mazliet mēnessērdzīgs - es esot pied'lījies tīri sakarīgā sarunā, nogriezis apkures katlam temperatūru uz +16, komentējis zvaošo telefonu: "nē, nē, tas nemaz nezvana. tā patiesībā ir pults. mhm. nē, izslēgt to skaņu nevar. šī konkrētā pults tā reizēm dara", tad vēl lecis kājās, berzēdams ausis, saucis: "ausis svilst, ausis svilst", ausis svilst," pēc mirkļa gan nokritis pusbeigts un gulējis. Nezinu, pilnīgi neko no tā neatceros. un vispār - es nekad tā nedarītu!

es būtu devies uz randīņu ar jauko meiteni, varbūt iedzēris kādu glāzi šampanieša un veltījis viņai komplimentus.