Brīvdiena, jauki...vakar aizmigu, kad vēl pat 8 nebija, šodien pamodos ap 11 un vēl joprojām sēžu gultā pie datora spēlējot spēlītes, bet ok, jāsāk celties, rīt atkal darba diena, taču šobrīd domas par paveicamo darbu kaudzi mēģinu nobīdīt malā, savādāk bojā omu, kaspo laikam aizvainots, zinu, vajadzēja izdomāt kādu iemeslu kāpēc, bet realitāte bija es vnk negribēju, tiešām pats 3 nedēļas īsti par sevi nedod ne ziņas,piezvana vakar, kad tikko atbraukusi mājās vakarā, lai braucu uz Rīgu, jo redz viņam šodienas plāni izjukuši, es negribu, tas izdomā ka grib braukt pie manis, man atkal bija atsākusies vēdera dedzināšana pietam diezgan nepatīkama, lai nu ko bet uz seksu jau nu man nevilka, un jutos pārāk nogurusi lai skrietu kārtot māju un domātu kā viņu izklaidētu, iedomājoties ka vienīgā brīvā diena šodien, vienīgā brīvā diena šonedēļ, būtu jāpavada viņu kārtējo reizi aptakelējot....brrr. Pieriebies, zinu, jau zinu, ka vajag ar viņu beidzot izšķirties, vienīgais ko izjūtu pret viņu šobrīd ir aizkaitinājums un nogurums, jo runāt man ar viņu nav par ko un nepārtrauktā mīlināšanās man sāk piebesīt, ja nekāda satura šajās attiecībās tā pat nav, tāpat arī tas, ka pēc viņa uztveres man viss jādara tā kā viņam ērtāk, pieaudzis vīrietis, lai pats par sevi parūpējas, neesmu nedz viņa sieva, nedz māte un negribu arī. Neizsakāmi nokaitināja viņa reakcija, kad pateicu, par tām vēdersāpēm, viens vel būtu reakcijas trūkums, bet sākt uzreiz tekstus, kā viss ir mana vaina...zinu, ka visticamāk pati vainīga ar saviem ēšanas paradumiem, un esmu jau šo pelnījusi, bet kā būtu nebāzt uzreiz šo degunā cilvēkam, kad viņš ir nobijies un nezin īsti ko darīt un kas būs, nepārtrauktā moralizēšana un pamācīšana par visu un visiem, kad pats nebūt nav labāks, arī par draudzenēm, kuras pat īsti saticis nav jo ir pārāk pārbijies pavadīt vienā telpā ar viņu vairāk par 2 minūtēm, taču iemest mani situācijā, kad esmu pilnu dienu kopā ar viņa bijušo meiteni, bez jebkādas iespējas aizvākties, ir totally ok, viņš nav spējīgs atvadīties no manis, kad satieku draudzeni un normāli aiziet, nesākot tekstus par to kā viņam depresija un kādu iespaidu ir atstājis ar savu sasveicināšanos ar ko nu tobrīd tikos pēc viņa, bet var pārmest man, ka nejutos īsti droša dienu pavadot ar viņa bijušo, laikā, kad viņu pašu pat īsti nepazinu. Ah, cik dīvaini šobrīd šķiet cik ātri pieķeršanās kļuva par riebumu, bet jā, jūtu, ka jāatbrīvojas beidzot no viņa, jo arī pa šo pietiekami ilgo pauzes laiku izjūtas šajā sakarā man nemainījās un zinu, ka būtībā jau nekas nemainīsies, kaut kā nešķiet ka var būt attiecības ilgtermiņā, ja sieviete uzskata savu vīrieti par vājāku par sevi, un viņš ir par mani vājāks, ne fiziski gan, bet kopumā. Pluss es negribu vairs viņa dēļ tērēties un neko izmaksāt un neparko domāt, man nevajag to no viņa, un pati darīt arī to vairāk negribu. Un man ir pietiekami daudz savu lietu, es tomēr gribētu kādu atbalsta punktu, kuram varu uzticēties arī grūtā brīdī, nevis mazu, egoistisku bērnu, par kuru visu laiku jārūpējas neko neiegūstot pretī, jauki, varbūt man pievērsties sievietēm?