noskatījos filmu "my life", kurā vienu no galvenajām lomām spēlē Nikola Kidmena (pajaunībā). Tā tiesām bija aizkustinoša filma. Mamma raudāja teju vai visu filmas laiku.
godīgi sakot, esmu nepārspīlēti un neviltoti satraukusies. mammai iespējams ir cukurslimība- tā apgalvojis ārsts. nu viņa paņēmusi slimības lapu. knapi velkas pa māju, jūas tik slikti, ka nespēj izdarī teju vai neko. negribu to redzēt. negribu tajā noskatīies. mamma taču nekad neslimo! mamma taču nekad neraud! mamma taču vienmēr ir tik stipra! un te nu es paskatos uz viņās rokām, kuras tik sen neesmu noglāstījusi, kurām tik sen neesmu pieskārusies.. un tās ir novecojušas, tik maiga un sakrunkojusies ir viņas āda. man pietrūkst mammas. gribu viņai teikt, ka mīlu viņu un nu ir pienācis laiks, kad man ir viņai mierinošā balsī ausī jāčukst, ka viss būš kārtībā, bet es nespēju, jo tas varētu likties tā, it kā es sāktu šaubīties par to, ka viņa ir mūžīgā spēka un neatlaidības pārpilnība. un nu es sāku apzināties to, ko bieži pieaugušajiem nākas apzināt un ieraudīt- ka vecāki noveco, ka nu viss ir Tavās rokās un nevis viņi Tevi atstutē no mugurpuses. nu Tu esi pagriezies ar seju pret viņiem un sāc stutēt viņus un lutināt viņus.
mammas acīs vēroju vēlmi pēc mazbērniem (tas attiecas uz brāli, kurš mums ir vecākais, viņām nu ir 26, viņā draudzenei tuvākajās dienās 30). tik .ļoti gribas mammas sirdī viest mieru. gribu, lai viņa audzina arī manus bērnus kādu dienu.

tik ļoti uztraucos par Ričardu, jo viņa veselība arī nav nekāda spožā- viņa sirsniņa trako.

.šobrī esmu nervu kamols. kaut manas rūpju spējas neizzustu. es šobrīd nedrīkstu paklupt. man jāturās un jārūpējas, jāmīl un jālutina.