"Ir neizsakāmi smagi skatīties uz to, ko vecums nodara cilvēkam. Par spīti tam, ka, jā, jā, tas viss ir dabiski, dzīves cikls. Mēs te varam runāt par to, cik veci cilvēki ir skaisti - un viņi ir -, bet tas, kā cilvēks fiziski grūst, kā viņš cīnās ar ikdienu, jo viss ir kļuvis grūti un sāpīgi, ir sasodīti smagi. Un palīdzēt tu ne sūda nevari. Tu vari nomizot kartupeļus viņa vietā, atbrīvot viņu no šādiem tādiem darbiņiem, bet tu nevari atņemt sāpes, elpas trūkumu un vājumu. Un reiz mundrais un mūžam optimistiskais cilvēks, kādu pazini, zem šī sloga pamazām pazūd."
Ak, pie šī temata man ir dauuuudz ko teikt, galu galā dabūju dzīvot blakus istabā savai vecmamai kuru alchemers un vecuma demence, no samērā kaitinošas,bet inteliģentas večiņas pārvērta par dārzeni kas ir jābaro ar karoti un kas vairs pat neaceras kā to sauc. Zo man daudz foršāk šķiet kā aizgāja mana otra vecmama- novembrī braucot uz kapiem ar vellapēdu pakrita un tā arī nepamodusies nomira slimnīcā no smadzeņu tūskas. Kā cilvēks ar pilnu saprātu un pilnu jaudu kaulos, nevis kā bubinoš vraks. Zo dzīvo ātri, ar pilnu jaudu, un nebaidies izstāties no spēles kamēr tu vēl to spēj un apzinies.
Es ļooooti daudz labprātāk vienkārši pakristu ar velli, letāli ciestu avārijā vai vienkārši spēji disablētos. Bez iepriekšēja brīdinājuma. Tad, kad tuvajiem tas vairs nevar sāpēt, vai var sāpēt pēc iespējas mazāk. Bet ne tā, kā lēni pārvēršoties dārzenī. Gana man to dārzeņdienu bijis, lai sāktu domāt - varbūt vērts dzīvot neveselīgāk? :D
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
You don't have permission to access /users/bljanna/349474.html on this server.
Nocitēšu.
Re: Nocitēšu.
Zo dzīvo ātri, ar pilnu jaudu, un nebaidies izstāties no spēles kamēr tu vēl to spēj un apzinies.
Re: Nocitēšu.
Re: Nocitēšu.