Sēžu un nerunāju. Nav jau ar ko. Televizors pilda savas funkcijas, dudina fonā, reklāmas ņirbinās pamīšus ar kaut kādiem izklaidejošiem un ārprātīgi kaitinošiem šoviem un es dzirdu kā dūc dators. Baigi nepierasti sēdēt Mājās, Īstajās Mājās, kā senāk, vienīgi, kas nedaudz traumē, tad tas, ka tagad te viss ir pārkārtots. Neliela nostaļģija pēc vecās kārtības un bērnības - skolas laikiem. Vēljoprojam smaržo pēc medus un purkšķiem. Diez kādēļ? Medus te vairs nav, bet, OK, gāzētāji ir. No kurienes vaska smarža?
Kas, protams, ironiski, kaķim ir beigušās smiltis. Nu, es nezināju, ka kaķim ir beigušās smiltis. Protams - Protams, ka lai viss būtu vēl ironiskāk - Kaķim ir caureja.
Es nezinu, no kurienes manī ir šis pozitīvisms radies, taču es spēju par to tikai smaidīt, lai gan neteikšu, ka aromāts uzmundrina, lai gan mudina atvērt logus. Jūras smiltis šai gadījumā nav izeja, lai gan, kas tad ko nepagrābties - aizej 10 soļus un pagrāb.
Šodien apsēdos uz lieveņa uzpīpēt un dzirdu suņi rej, sētā iezagusies migla un dūmu smarža. Klusums un var dzirdēt jūru. Ja ne dzirdēt fiziski, ja dzirde ir fiziski mērāma, tad ēteriski. Jūra vienmēr šeit ir tik organiski blakus, ka tā skan arī neskanot, lai gan vētras laikā, kad tā ir skaļa, vienmēr esmu baidījusies, ka tā appludinās māju.
Nez kādā vīzē atcerējos, ka bērnībā pa TV kasti, televīzijā rādīja bērniem domātu pārraidi, kur viens no personāžiem bija Migla, nedaudz naivs un tērēts sievišķis ar pelēku parūku. Ārprātīgi depresīva padarīšana, atceros, man ļoti nepatika.Interesanti, kāpēc latviešiem tik ļoti patīk traumēt bērnus? Reizēm ieslēdzot TV gadās uzdurties uz mūsdienu bērnu pārraidi Kaste. Zinu, ka mani tāda pārraide nesenībā t.i. bērnībā, arī iegrūstu nepatīkamā jutoņā, iespējams bērnu depresijā. Liekas tāda skumja, drūma, bērnus izglītojoša pārraide ar vīriņu, kas ietīts vados, meiteni, kura izskatās pēc šausmu filmas personāža (tās lelles, kuras parādīšanās tiek pavadīta ar baisu mūziku fonā) un pieaugušu vīrieti ietītu kartonā, kas imitē koka kluci, sauktu par Konstantīnu. Goda vārds - bērna psihi deformējoša padarīšana. Var gadīties, ka kāds apgalvotu, ka tas veicina bērna iztēli un emocionālo attīsību, bet man liekas, ka tas laupa bērnību. Un laupa vienkārši - iepazīstina, ka realitāti var izkropļot un padarīt neglītu pārītis vecišķu cilvēku.
Lai nu kā - piedrāzt, eju ēst garšīgi garšīgu siermaizīti un dzeršu pienu. Šorīt pamodos pirms 9.00 un domāju par to, ka gribas glāzi piena. Un tagad, rituālu bungu skaņu pavadījumā, realizēšu savu rīta sapni. Tram - tram - tram