Atceros, ka pirms daudziem, daudziem gadiem mēs visa famīlija no saviem pāķiem braucām pie omas uz Rīgu. Vilcienā bija tik interesanti un tur bija tik daudz cilvēku un bija saldējums un končas un pilna soma ar spēlītēm, lai braucot nebūtu garlaicīgi. Grāmata arī kaut kāda bija. Aizbraucām uz Iļģuciemu. Ar brāli un māsu izskrējāmies goda apļus pa vietējo pagalma kalnu, kas toreiz likās tik grandiozi liels un varens un tad mums vajadzēja kaut kur iet vai braukt. Mēs visi sasēdāmies trolejbusā vai tramvajā (toreiz es tos vēl neatšķīru) un kaut kur braucām. Nonācām līdz lielam, lielam tiltam (toereiz es arī tos vēl neatšķīru) un tad visi gājām ar kājām pāri. Mašīnas nebrauca. Bija daudz cilvēku. Viņiem bija karodziņi un puķes. Viņi visi smējās un bija tādi savādādi. Savādāki, kā es biju pieradusi savos laukos redzēt. Man palika grūti iet un tēvs (ar kuru es tagad pat īsti vairs nerunāju) nesa mani pičpaunā un es biju tik liela, svarīga un varena. Un tā upe bija tik liela, dziļa, varena un plaša. Savādāka kā manos laikos, kur visas upes varēja šķērsot divdesmit soļos un tiltiņiem nebija margu. Atceros, ka vakarā ēdām kūku un dzērām tēju, kas man toreiz ārkārtīgi negaršoja (vēlāk uzzināju, ka galvenais negaršošanas iemesls bija Rīgas hlorainais ūdens, kuru es joprojām nevaru paciest). Un bija salūts. Tas bija skaists salūts. Man patika. Un toreiz bija tik jocīgi gulēt, kad aiz blakus sienas skanēja citu ļaužu balsis un bija dzirdams, ka kaut kur tek ūdens un blakus mājai kursē vilciens un tā jocīgā ledusskapja skaņa ieslēdzoties un izslēdzoties ik pa laikam.

Bet šogad ir brīvdiena un vakarā salūts. Salūts ir pie kājas. Brīvdiena ir miegs un Ogre, Ogres estrāde, zaļais, sniegs, mežs, slapjas kājas, "Basturma", divi mūsdienu tipiskākie bohēmist - BNDzV, granātābols un medus kūka.

Svētku sajūta? Ņifiga....