Koncis bija labs enerģijas lādiņš, es ceru, ka iedvesma aizķersies uz ilgāku laiku, jo vīrī spridzināja un ļāva aizmirst vēsturisko perifēriju, kas sēž pakausī. Tāds īpatnējs kontrasts starp briesmu izraisīto ikdienas noskaņu un cilvēku pūli, kur ļoti daudzi bauda dzīvi. Man bija nojausma, ka Tu tur atrodies, bēc balles es centos Tevi cītīgi atrast, bet nekā. Likās, ka esmu mazohists, kurš uzasinājis daudz mazus duncīšus, lai varētu tos likt lietā, kad satiktu Tevi, bet nekā, tā bija vilšanās. Nesanāca apmierināt savas pašiznīcinošās tieksmes, izņemot alkohola patērēšanu tas protams nepieviļ mani. Varbūt tas ir labi, ka nesatiku, jo kādēļ šie uztraukumi ir nepieciešami? Vai tās ir alkas just? Es nezinu, ko es Tev teiktu, visdrīzāk Tu mani neatpazītu, man drošvien nepietiktu drosme, lai es varētu iet Tev klāt un apliecināt savu eksistenci. Man teica, ka Tu tur esi, tas sāpināja, vismaz viens duncītis tika likts lietā.
Ballīte protams nebeidzas, cilvēki grozās katrs savos ritmos un domā, domā par sevi, par cilvēkiem, kurus viņi varēja satikt, par nākamo dzērienu, par seksu, par sava apģērba relatīvo stāvokli, par to, ka visi tāpat ātrāk vai vēlāk mirsim, tādēļ nekas cits neatliek, kā vien turpināt grozīties obskūros ritmos un censties nedomāt. Emocionālais perifērijas uzslāņojums ir diezgan drūms - vai es esmu tāds vienīgais, kuram bieži ir elpot grūti, jo šķiet, ka elpu kāds drīz vēlēsies atņemt? Koķetēšana ar karu jau ir pieriebusies, globālās kataklizmas jau ēd nervus tādā pakāpē, ka ir vēlme darīt muļķības. Novirzīties no ceļa, kas tiek iets, cerībā uz labo dzīvi. Es ceru, ka vakardienas iedvesma paliks un tu beigsi čakarēt manu prātu ar savu esmi. Es ceru, ka nevēlēšos vairs Tevi meklēt pūlī, jo to jau esmu darījis pārāk daudz reizes. Es vēlu Tev labu, bet liec mani mierā, atlaid manas krūtis, kad domāju par Tevi. Lai ir viegli. Apātija uz Tava fona šķiet patīkama, apātija neliek veidot mistiskus tēlus un rakstīt par tiem. Es atceros Tavus partnera kvalitātes standartus, tad es nodomāju, ka patiešām tā ir tāda nejēdzīga lieta, jo kā tu no cilvēka vari izvilkt pāris daļas un pēc tām vērtēt veselumu? Kas notiek ar pārējo cilvēku, tām šķietami labajām vai sliktajām lietām, kas katram var tiktas vērtētas. Lai jau, par Tevi esmu aizrakstījis pārāk daudz lapas, nezinu kādēļ, iespējams vienkārši esmu vientuļš. Tā kā tajā poļu filmā, Tu esi mans patvērums pie kura es dodos grūtos brīžos un Tu mierini, tā, ka man ir iedvesma Tevī skatoties, tā, ka es ticu, ka var dzīvot jēgpilni. lai arī kas tā būtu par pilno jēgu.