Vakar apritēja gads, ceru, ka otrs gan nebūs, atkal aizmirsu nodot ūdens skaitītāju rādītājus, bet nekas nodošu rīt no paša rīta, un atkal sākušās vēdera sāpes, pierakstījos beidzot pie ārsta, bet vēl joprojām ceru, ka pāries, bet šobrīd jau šķiet ar vien mazticamāk, pēc tā, kas domājams bija vēdera vīruss, it kā ģimenes ārste brīdināja ka būšot tāda kā velkoša un smaguma sajūta kādas divas nedēļas pat, bet jau vairāk kā mēnesis tagad sanāk un paliek ar vien ilgākas un biežākas un brīžiem tiešām sāpīga dedzinoša sajūta vairāk gan pēc ēdienreizēm, arī tagad, un vakariņās pavisam vieglas šoreiz, un dedzina jau stundu, pārāk jau nu izklausās pēc čūlas, bet nu labi daktere neesmu, mirstamā vaina šobrīd nav un nedēļu jau nu paciesties varu līdz tikšu pie ārsta un gan jau, ka kā parasti satraucos nevietā.
Atkal jau pārgurusi, mēneša sākums, parasti ~6-15 ir vissmagākais laiks un es vnk nezinu ko darīt, es fiziski nespēju izdarīt pilnas darba dienas apjomu 4 stundās savā nodaļā paralēli katru dienu strādājot otrā nodaļā, tas bija smagi arī mēneša beigās, kad darba ir daudz mazāk, bet tagad, kad atkal apjomi palielinās, un laikā, kad arī pie normāla darba laika parasti nākamās dienas rītā steidzīgi pabeidz no iepriekšējās dienas palikušo...es nezinu, bet ok man vienalga, es izdaru cik varu, un pusdienas beidzot esmu sākusi ēst virtuvē normāli cik nu varot apspiežot domas par to ko vajadzētu izdarīt, bet nevarēšu, mēģinot beidzot nedaudz nomierināties un beigt mēģināt visu paspēt un skriet kā sadegušai, un ko nepaspēju....es arī esmu cilvēks un man ir tik ļoti noriebies skriet nepārtraukti, lai iekļautos nereālos termiņos, nu nevar vakarā vienas stundas laikā pārskatīt 80-130 izmaksājamās lietas, atzīmēt, kā izskatītas, nodot apmaksai, pārbaudīt, ka tiešām programmā ir aizgājušas uz pārskaitījumu (sistēma bieži nogļuko un tad sākas sūdzības par to kāpēc nav apmaksa, un tad visas vēl sakārtot, saliekot mapītēs priekš nodošanas un atstāt pilnībā novāktu darba galdu un aiziet laicīgi projām, it īpaši, ja atnākot atpakaļ uz savu nodaļu man atvēlētajai stundai nākas noņemt laiku, kas aiziet konsultējot un risinot kaut kādas problēmas, kas man atstāj vēl mazāk laika pabeigt visu kārtīgi un akurāti, kā man gribētos, it īpaši zinot, ka, ja šobrīd būtu kādas kļūdas, tās jautās man, un tad dusmas, kad citi pirms darba laika beigām jau sāk ģērbties un iet/stāv pie darba vietas autobusa, un ir tik tizli, ka ja es nokavēju pirmo, nākas stundu gaidīt stacijā, un, ka palikt pēc darba laika, lai varētu mierīgi un citu netraucētai pabeigt pēdējos darbiņus un braukt ar nākamo vilcienu arī īsti nevar, ja nav pašam sava transportlīdzekļa vai kāda, kas aizved. Pēc tam, kad uzzināju par uzbrukumu apkopējai, nu neiešu es pa tumsu viena pa to tizlo ceļu, nav man vēl vēlmes beigt savu dzīvi grāvī. Un ilgāk palikt es netaisos, nav man tur nedz tādas algas, nedz statusa, lai tam būtu jēga. Smieklīgi īstenībā, jo vasarā šis laikam neliktos tik traki un tad arī pastrādāt ilgāk pat nešķiet nekas īpašs, jo izejot arā tāpat maldioša sajūta, ka visa diena vēl priekšā (protams, šobrīd tik un tā, tikai ja būtu, kas aizved, jo uzbrukums bija dienas vidū), bet ziemas laikā...jau tā vienmēr depresija, ka mājās esi tikai tumsas laikā un tad galīgi negribas pavadīt vairāk laika darba vietā.