mans sapņu princis ir nokritis no sava baltā zirga un nobružājies... nekā vairs nav no tā spožuma..
viņš ir kļuvis pelēks un pavisam parasts:(
nekā vairs nav..
tukšums..
ja tā sāk notikties bieži, tad jādomā, ka vaina ir manī, nevis cilvēkos man apkārt..
mainīties?
bet vai ir tā vērts?
vai tādēļ pasaule kļūs krāsaināka un cilvēki labāki?
patiesībā man vairāk būtu jāuztraucas par sevi, nevis par citiem. bet bieži vien kaut kā tā muļķīgi sanāk, ka par citiem viss ir zināms labāk..
varbūt ir pēdējais laiks kļūt pieaugušai un likt mierā pasaku tēlus (sapņu prinčus) un pievērsties reālai pasaulei?
Domāt tikai par naudu, naudu, naudu.. un beigās vēl par to, kā apčakarēt naudīgu veci, lai nodrošinātu iztikšanu ne tikai sev, bet arī nabaga vecākiem, kuri beigu beigās arī ir ielikuši krietnu artavu, lai izaudzinātu tādu monstru..