Tikko pamodos (un tas man ir nedaudz par vēlu), no kārtējā sižet pilnā sapņa. Bet nu smieklīgi gan, ja padomā, ka miegā smadzenes sakārto infu, tad nu bože bože, kas man galvā notiek.

Jogurts, ko es ēdu ir ražots Polijā, piens, ko es tieši tagad dzeru ir ražots Lietuvā. Laikam vienīgais vietējais (mūsējais, no Ļatvijas) priekšmets, kas man brokastīs ir nepieciešams ir tā vecā krievu karote. Nē, tomēr nav. Gorad Kerž.

Vakardienas atblāzma vēl viena. Vakar es sapratu, ka kaut kā tomēr nāksies saņemt sevi vietās un sākt pamazām kārtot autovadītāja tiesības. Man pietika nobraukt divas pieturas tramvajā, kuru operatīvi par savu pārvietošanās līdzekli bija izvēlējušies pāris bezpajumtnieki. Atvēru logu un babuļa sāka uz mani brēkt, ka es genocīdu īstenot pret viņu esmu nodomājis. To divu pieturu laikā es labāk būtu sēdējis žigulī un klausījies LR2. Un tas nav tāpēc, ka man principā riebtos bezpajumtnieki vai sab.tr vai babuļas. Tas tāpēc, ka itin bieži, kad es sēžu un lasu grāmatu tramvajā, uzradīsies kāds piemaucies, piedodiet, krievu valodā runājošs integrētais pilsonis, kurš noteikti gribēs zināt, ko es lasu un ieslīgt murgos par to, ka nahuj ar tādu huiņu bļeģ jāndarbojas. Tas man jau traucē.

Brokastis ar cibu. Tā tas tikko bija.