|
||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Obser Ver -
Comments:
Latvijas sabiedrība ir tikai 20 gadu attālumā no sociālisma, vēstures mērogos tas ir 1cm. Tas ir, izlienot no mēsliem, nevar vienkārši uzvilkt smokingu, paņemt kokteiļglāzi un uzreiz iekļauties kompānijā - VIENALGA PAMANĪS :)
cmmon, vai 20 gados jelviens cilvēks nebūs pamanījis ka sācis eksistēt privātīpašums un ka publiskie labumi ir tikai no tā, ko katrs privātais iemaksās kopējā kasē?
Ceri, ka 40 sociālisma gados samaitātajai civilizācijai vajadzīgi vēl tieši 40 lai atkoptos? Vienkārši vēl jāpagaida un viss būs?
Manuprāt, te nedrīkst jaukt individuālo un kolektīvo apziņas. Jebkurš sūds individuālajā apziņā tiek projicēts kā sūdu kaudze kolektīvajā, jebkurai pozitīvajai izmaiņai ir jānotiek simtiem, varbūt tūkstošiem reižu, pirms tā pastāvīgi iestrādājas kolektīvajā apziņā. Lai apziņa veiktu kvalitatīvu lēcienu attīstībā, tai vai nu jābūt jau augsti attīstītai vai jāpiedzīvo spējš šoks (cilvēks uzzin nelāgu diagnozi un ir gatavs mainīties tūlīt, nevis rīt vai pēc JG). Manuprāt, arī indivīdam ir sazin cik reizes jāatkārto darbība, lai tā kļūtu par ieradumu, bet sliktie ieradumi veidojas ātrāk un ar mazāku stimulēšanu. Kad saliek indivīdus kopā, jebkurai pers. izpausmei ir daudz lielāks spēks, jo ir kur atbalsoties un pieņemties spēkā.
Tāpēc krīze ar ciešanām ir viens no efektīviem apziņas mainīšanas instrumentiem. Piemēram, jau tagad liela daļa sabiedrības turpmāk aizņemsies apdomīgāk. Un tā ir tikai viena nianse. Pārrautu HESa dambi, daudzi zaudētu mājas, attīstītos spēja dalīties pajumtē. Karš vispār noņem daudzus liekos apziņas slāņus (ne jau ka es to gribētu piedzīvot). Un visi šie procesi prasa laiku. Bet strādā laiks kapitāli - paskaties uz ūdens nopulētajiem akmeņiem vai Gaujas senleju, kādi te vairs jautājumi. A pričom te šajā gadījumā sociālisms? Ir vai nu godprātīgi cilvēki vai, es atvainojos, pidari. Tie, kas godprātīgi, gan toreiz, gan tagad dzīvoja un strādāja/dzīvo un strādā pēc labākās sirdsapziņas! Tie,kas tādi nav gan toreiz luņojās/brauca bez biļetes/zaga pie mazākās izdevības/utt., gan tagad turpina to darīt! Un te nav nekāda sakara ar sabiedrisko iekārtu, bet ar audzināšanu ģimenē un paša saprātu.
Stāsti man par sociālismu un godprātīgajiem. Tur vienkārša lieta - varēja būt pirmrindnieks, atzīts cilvēks un tai pat laikā no nevajadzīgiem (lasi - kopējiem) materiāliem valsts darbnīcā uztaisīt sev dārza traktoru. Vienkārši ir reflekss, ka tas kan nav tiešā veidā mans, pastāv kautkādā dabiskā veidā, tā bija, ir un būs un nekas nenotiks ja es mazliet paņemšu sev. Un - vai tad parks bankrotēs, ja es vienu reizi nobraukšu bez biļetes? :) Un efekts sasummējas, miljoni arī no santīmiem veidojas.
tu runā par teoriju, bet es par praksi :)
Nu, acīmredzot Tev vienkārši nav paveicies sastapt godprātīgus cilvēkus:) Man savukārt ir paveicies ar tuviniekiem, un es ļoti lepojos ar to:)
Ir gadījies, kāpēc ne. Kritiskā masa un daudzi no lēmējiem turpina dzīvot kā dzīvojuši, tāpēc tos tavus godprātīgos uzreiz neredz. Viņi ir, tas fakts, bet zini, kā ar zilajiem graudiņiem - nevajag daudz, lai spaini ūdens nokrāsotu.
Nē, nu tas fakts, protams, par zilajiem graudiņiem. Tikai saruna jau sākās ar to, ka ne jau sociālisms pie vainas, bet katra paša iekšējie sūdi:)
par sociālismu daudzmaz skaidrs, man šķiet. neko īsti nopirkt nevarēja, daudz vienkāršāk bija sarunāt vai nofenderēt pašam. viss lielais un labais bija itkā kopīgs, bet nevienam konkrēti nepiederēja. sabiedrībā, kur lielākā daļa ir saimnieki, domā tur tāda attieksme radīsies tikpat viegli?
Nuuu, novelt vainu uz kaut ko: valdību, sabiedrisko iekārtu, vecākiem, utt ir visvienkāršākais;)
Tāds kautrīgs jautājums:cik Tev ir gadu? Tu vispār reāli arī esi piedzīvojis to sociālismu?;)
pavisam kautrīgi atzīšos, ka esmu piedzīvojis sociālismu kā algotais darbaspēks.
turklāt es neko un nevienu nevainoju; ir cēloņi, sekas un mēģinājumi tos izskaidrot. |
||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||