Bet vispār šogad kļuva sliktāk. Kopš 10., 11. gada bija milzu uzrāviens, un tad nu kopš pagājušā rudens tik bieži grūtsirdība, skumjas un neticība un šaubas. Ir bail, ka mēs neaugšāmcelsimies miesā. Frīmens palīdz, un protestantu abstrakcijas arī palīdz, bet visu laiku jautājums, vai mācītājs pats tic augšāmcelšanās brīnumam vai arī tās ir tikai intelektuālas konstrukcijas? Tomēr, viņš man lika atdot salvetīti, kuru iebāzu kabatā, kad tā nokrita zemē, kontemplatīvā dievkalpojuma laikā dodot apkārt biķeri. Nez, vai tas ir tikai reglaments, vai arī viņš tic, ka tā notriepta ar Kristus asinīm?