šodien ļoti sāp vēders. iespējams, vakardienas dēļ.
esmu jau pieradusi pie tā, ka Ričards ir kkur tuvumā, tuvu, ļoti tuvu. Un nu man ir tā it kā vēsi bez viņa, bez viņa pieskāriena un glāsta, bez viņa siltuma un smaržas, bez viņa balss uz manām lūpām.
un šoreiz tas ir patiesi, bez spēlēm, plāna un pašlabuma meklēšanas sevī. Maigi, taču kaislīgi, rūpju pilni un patiesi es vnk ļaušu, lai viss noris tā.. nodotu to Ričarda rokās- ja viņs gribēs mani, tad zinās, kas ir jādara.