bet vispār, ejot satikt vecākus un doties uz to izstādi, man bija prātā šis tas, ko vēlējos cibā atzīmēt. lai neaizmirstas un varu vēlāk ar mazāk m.darba aizņemtu prātu tā pilnvērtīgi pārdomāt.
stāsts ir par emocijām. nesen kopā ar tēti tā vietā, lai beidzot aizietu laicīgi gulēt, ltv atkārtoti noskatījos filmu "vai viegli būt jaunam". un, visa cita starpā, ievēroju, ka šķiet, ka filmas uzņemšanas laikā cilvēki acīmredzot ir runājuši izteiksmīgāk, vairāk modulējot balsi - salīdzinot ar to liekas, ka mūsdienās sarunās ļaudis izsakās ne nu gluži monotoni, bet daudz mazāk izteiksmīgi. protams, filma un tā, bet tomēr, tā ir dokumentāla, cilvēki (it kā) netēlo, vienkārši stāsta lietas, atbild uz jautājumiem. un arī ļoti atklāti runā par lietām, kas mūsdienās parasti tiek pietaupītas dzēruma sarunām tuvāko draugu utt lokā vai dienasgrāmatai, nu tur, par jušanos nemīlētam, par bailēm vai zaudētajiem ideāliem un citām labām lietām.
tātad, šodien, ejot pie vecākiem, pa ceļam man garām skrēja puišelis, kurš nozvēlās un sāka raudāt. pilnā balsī, kā jau bērni dara. un es tā domāju - nez, cik ilgi vēl, līdz viņš arī iemācīsies, ka tā taču nedara, ka bēdas un sāpes ir jāpatur sevī, un vispār kā vīrietim sociāli pieņemami ir izpaust bezmazvai tikai dusmas (reizēm vēl prieku, lepnumu), visu pārējo ja ne noklusējot, tad vismaz pieklusinot, apslāpējot, noglabājot kaut kādā šaurā, sevišķi "privātā" dzīves daļā. un tad es tā sāku prātot, nafig? kā tas nākas, ka normāli un vēlami ir būt tādam remdenam, minimāli jūtīgam, izrādīt emocijas ir kauns, pat tās just principā jau pārāk spēcīgi nevajadzētu, tiecamies uz cilvēku-"tīri"-racionālas-domāšanas mašīnu. desensitivizācija un neiespaidojamība. un tad jūtamies pārsteigti, ka nekas vairs nenotur uzmanību, ir garlaicīgi; ka tad, kad beidzot emocijas un veiksmīga to izrādīšana noderētu, nu tur, piemēram, mīla kaut kāda vai kas, nesanāk, nevar, kauns; ka arvien vairāk cilvēku ir visādas anxiety un stresa problēmas. man, piemēram, liekas, ka tad, ja cilvēki būtu atklātāki par to, kā jūtas, bieži vien būtu vieglāk saprasties, būtu vismaz mazliet skaidrības par to, kādas katram izejas pozīcijas konkrētajā situācijā. es jau gan arī saprotu, ka te noteikti tad parādās visādi "bet nepieņemami emociju izpausmes veidi!", "bet racionāla spriestspēja!" utt, bet pēdējās nedēļās man liekas, ka kaut kas ar šo visu ir aizgājis greizi. man nepatīk, ka ir stilīgi būt remdenam, monotonam, nekad "nenolasāmam". ja iepriekš es par šo daudz esmu domājusi tādā pavisam personiskā līmenī, par to, kā man ir kauns par visādām situācijām, kurās es kaut kā ļoti jūtos un negribu vai pat nevaru līdz galam to noslēpt, nokontrolēt sajūtu izpausmes, vienmēr galu galā secinājums bijis drīzāk apmēram "esmu pārāk emocionāla, bet tas nekas, i shall embrace this and make the most of it somehow, tad tagad man sāk likties (droši vien drīz pāries, haha), ka ir otrādi - ar mani viss ir kārtībā, it's the norms that are fucked up. nezinu, gan jau tūliņ kāds pateiks kaut ko ārkārtīgi gudru oponējošu, un es sabīšos un atgriezīšos "bet vispār es tā nemaz nedomāju, ko tad es, es jau neko" stāvoklī. bet šobrīd es domāju kaut kā šitā. ņeh.
stāsts ir par emocijām. nesen kopā ar tēti tā vietā, lai beidzot aizietu laicīgi gulēt, ltv atkārtoti noskatījos filmu "vai viegli būt jaunam". un, visa cita starpā, ievēroju, ka šķiet, ka filmas uzņemšanas laikā cilvēki acīmredzot ir runājuši izteiksmīgāk, vairāk modulējot balsi - salīdzinot ar to liekas, ka mūsdienās sarunās ļaudis izsakās ne nu gluži monotoni, bet daudz mazāk izteiksmīgi. protams, filma un tā, bet tomēr, tā ir dokumentāla, cilvēki (it kā) netēlo, vienkārši stāsta lietas, atbild uz jautājumiem. un arī ļoti atklāti runā par lietām, kas mūsdienās parasti tiek pietaupītas dzēruma sarunām tuvāko draugu utt lokā vai dienasgrāmatai, nu tur, par jušanos nemīlētam, par bailēm vai zaudētajiem ideāliem un citām labām lietām.
tātad, šodien, ejot pie vecākiem, pa ceļam man garām skrēja puišelis, kurš nozvēlās un sāka raudāt. pilnā balsī, kā jau bērni dara. un es tā domāju - nez, cik ilgi vēl, līdz viņš arī iemācīsies, ka tā taču nedara, ka bēdas un sāpes ir jāpatur sevī, un vispār kā vīrietim sociāli pieņemami ir izpaust bezmazvai tikai dusmas (reizēm vēl prieku, lepnumu), visu pārējo ja ne noklusējot, tad vismaz pieklusinot, apslāpējot, noglabājot kaut kādā šaurā, sevišķi "privātā" dzīves daļā. un tad es tā sāku prātot, nafig? kā tas nākas, ka normāli un vēlami ir būt tādam remdenam, minimāli jūtīgam, izrādīt emocijas ir kauns, pat tās just principā jau pārāk spēcīgi nevajadzētu, tiecamies uz cilvēku-"tīri"-racionālas-domāšanas mašīnu. desensitivizācija un neiespaidojamība. un tad jūtamies pārsteigti, ka nekas vairs nenotur uzmanību, ir garlaicīgi; ka tad, kad beidzot emocijas un veiksmīga to izrādīšana noderētu, nu tur, piemēram, mīla kaut kāda vai kas, nesanāk, nevar, kauns; ka arvien vairāk cilvēku ir visādas anxiety un stresa problēmas. man, piemēram, liekas, ka tad, ja cilvēki būtu atklātāki par to, kā jūtas, bieži vien būtu vieglāk saprasties, būtu vismaz mazliet skaidrības par to, kādas katram izejas pozīcijas konkrētajā situācijā. es jau gan arī saprotu, ka te noteikti tad parādās visādi "bet nepieņemami emociju izpausmes veidi!", "bet racionāla spriestspēja!" utt, bet pēdējās nedēļās man liekas, ka kaut kas ar šo visu ir aizgājis greizi. man nepatīk, ka ir stilīgi būt remdenam, monotonam, nekad "nenolasāmam". ja iepriekš es par šo daudz esmu domājusi tādā pavisam personiskā līmenī, par to, kā man ir kauns par visādām situācijām, kurās es kaut kā ļoti jūtos un negribu vai pat nevaru līdz galam to noslēpt, nokontrolēt sajūtu izpausmes, vienmēr galu galā secinājums bijis drīzāk apmēram "esmu pārāk emocionāla, bet tas nekas, i shall embrace this and make the most of it somehow, tad tagad man sāk likties (droši vien drīz pāries, haha), ka ir otrādi - ar mani viss ir kārtībā, it's the norms that are fucked up. nezinu, gan jau tūliņ kāds pateiks kaut ko ārkārtīgi gudru oponējošu, un es sabīšos un atgriezīšos "bet vispār es tā nemaz nedomāju, ko tad es, es jau neko" stāvoklī. bet šobrīd es domāju kaut kā šitā. ņeh.
piešņauktā salvete | nošķaudīties