Eh, žēl, ka es neuztrāpuiju uz to filmu ltv, vienmēr ir ļoti gribējies noskatīties.

Jā, un brīnišķīgs ieraksts, kaut arī skumīgs zināmā mērā.

Man laikam (un es pat nezinu, kas tam ir par iemeslu, varbūt „tā“ vēstule) pavisam, pavisam pašā pēdējā laikā ir kaut kā ļoti mainījusies sajūta par šo visu, agrāk es vairāk racionāli apzinājos, ka par jūtām/sajūtām nevajadzētu klusēt, nu, tā, tipa no terapijas zināju, ka visa tā emociju apspiešana un baigi stiprā, kas tiek ar visu galā, tēlošana cilvēkiem tikai nāk par sliktu, un patiesībā ļoti bieži (un biežāk nekā var nojaust no malas) cilvēki, kuri nekad nerunā par to, ka jūtas nemīlēti un tamlīdzīgi, ir ļoti vientuļi, nelaimīgi, nobijušies utt, bet sajūtu līmenī man bija nenormāli kauns par to, ka es esmu tik pāremocionāla un bieži nespēju, pat gribēdama, slēpt, kā es jūtos, tiešām kaut kāda, ka es esmu vāja un gļēvulīga, sajūta par sevi. Tāpat man likās, ka, ja es kaut ko jūtu pret kādu, pret kuru neko „tādu“ nevaajdzētu just, tas mani briesmīgi pazemo, tāpēc par to noteikti jāklusē. Nezinu, no kurienes manī šis pēķšņi ir atvēries, bet tagad tā vairs nav, man nav kauns ne par to, kā es par kaut ko vai kādu jūtos, ne arī par to, ka es par to runāju, vienkārši liekas svarīgi paturēt prātā, ka ir vērts, ja tas ir iespējams, apdomāt, kā un kurā brīdī izpaust tās savas emocijas/jūtas. Un man tik ļoti patīk šī jaunā sajūta, es tikai mazliet baidos, ka tā varētu pazust.