Atgainot šaubas un tumsības garu,
Ja kaut uz mirkli tev jutusi sirds
Meklētās dziļākās taisnības staru,
Kas, gaismodams ceļu, pretī mums mirdz -
Kaut vai cik skarbu cērt liktenis rētu,
Likstas un nedienas piedzīvot liek,
Atmiņas gaišas par brīdi šo svētu
Mūžīgi krūtīs lai glabātas tiek...
Melīgas ēnas ar pretvaru ļaunu
Tevi no mērķa prom centīsies grūst,
Vienmēr pret naidnieku viltu un kaunu
Sirds Tava vairogs un aizstāvis būs;
Kamēr tur nedzisīs dzirkstele dzīvā,
Visu tu spēsi, bet iegaumē to:
Posts tev, ja, iztapdams nedraugiem spīviem,
Atļausi nolaupīt svētumu šo!
Sofija Kovaļevska, atdzejojis Valdis Rūja