>>---par bijušo un esošo--->
Sāku pārlasīt Faustu. Nav ne mazākās nojausmas kāpēc. Bet varbūt tā ir mana aizrautība ar vecām, laika iegrauztām grāmatām. Un šī, konkrētā, ir izdota 1941. gadā. Senatnīguma smarža un raupjais papīrs (salīdzinājumā ar pliekani balinātajām Data Copy lapām), piedod kaut kādu, nu, tādu - vārdos neizsakāmu pievilcību. Jāatzīst - ļoti labi saglabājusies. Manā rīcībā ir vēl viena šāda tipa grāmata, ko esmu pārmantojusi no savas vecāsmātes. Dzeja un meži bija viņas dzīves lielākās kaislības. Mežkope viņa bija, un te nu top skaidrs, no kurienes man radusies nesaraujama mīlestība pret dabu. Man bija tikai seši gadi, kad vecāmāte man iemācīja nosaukt visus (nu varbūt ne gluži visus) Latvijā sastopamos kokus latīniski. Tagad vien spēju atcerēties tikai priedes diženo vārdu. Tomēr atgriežoties pie grāmatas.. tā ir vecāsmātes mīļākā dzejnieka Friča Bārdas dzejas grāmata, izdota 1938. gadā. Grāmata ar tikpat spēcīgu auru, tikai izjukusi. Tāpēc es to glabāju ādas vākos, uz kuriem attēlots bērzs - gan Friča, gan manas vecāsmātes mīļākais koks. Pie visa vēl varu piebilst, ka agrāk vecajā Dailes teātrī notika F. Bārdas dzejas lasījumi. Mana vecāmāte, protams, bija pastāvīga apmeklētāja. Un šobrīd īpašu prieku manī vieš šī iestudējuma atdzimšana - turpat - vecajā Dailē, jeb tagadējā JRT, kuru arī es došos lūkot un klausīt: Fricis Bārda. Dzeja. Ambients. (Paldies, Jums, godātais A. Hermaņa kungs!) :)