Kurvjzieža kontemplācijas

Šī patiešām būs labāka diena. Varbūt es pat saņemšos un padarīšu to, ko nepadarīju vakar.

No rīta, kad Šarlote atkal uz palodzes ošņāja āru, zem loga parādījās trubadūrs. Izskatījās pārāk pūkains un nenoplucis, lai būtu sētas runcis, droši vien kāds izstaigāties palaists vai izsprucis dīvānspilvens. Šis nosēdās sfinksas pozā, izstiepa kaklu un iedziedājās. Baritons mijās ar falsetu, veiksmīgas modulācijas, izsmalcināti melismi - vienkārši lielisks priekšnesums. No radiatora izlēca Emīlija, aiztraucās uz palodzi, pastūma Šarloti sāņus. Tā viņas abas tur tupēja, kopā sabāztiem deguniem, uzboztām apkaklēm, izspūrušām astēm un raudzījās lejup, kamēr lielas sniegpārslas lēni krita uz viņu ausīm.
Pēc minūtēm desmit runcim apnika dziedāt, viņš pagrieza galvu, ieraudzīja pelēko sētas kaķeni un aizskrēja viņai pakaļ.

- Tādi viņi ir, - es teicu māsiņām Brontē, iebērdama bļodiņās mierinājuma porciju. Un devos aizvērt logu. Lai nemulsina prātus.