cienījamā, jūs esat atvedusi sarkano uz mūsu pilsētu, vai varu aplūkot? vau, cik daiļš un izteiksmīgs, vai ļausiet caur to uz jums paskatīties. tas lieliski iederas interjerā un izceļ jūsu matu kontūras. ziniet, tas frizieru ūdens jums lieliski piestāv, bet pagaidiet, es negribu airauties tik lielos komplimentos, jo jūs man to varētu pārmest, jūs varētu teikt par mani, ka esmu (es to nevaru izrunāt, esmu sapinies, manī tagad ir pretrunas. viena no pretrunām ir tāda, ka jāievēro kaut kāds jēdzīgums un otra ir tāda, ka jāpauž sajūtas. es mēģināšu nolīdzsvaroties un ļaušos priekiem. šodien skaista diena. jāsaprot arī, ka es nevaru tā no zila gaisa, ja. es varu no pelēka, no tumšsarkana. es sapratu savu bēdu, es tik ļoti gribu ierakstities rāmpjos, ka es berzējos gar kuģiem, kas sastājušies padzerties. man vajag izbraukt kanālā un tad es varēšu medīt kaijas. kādu dienu aizbrauksim uz jūru un cepsim ugunskurā kaiju gaļu, tas varētu izdoties pārdroši. ja parādīsies pašvaldības policija, es viņiem parādīšu savu munīciju. sarkans. policistu gaļu mēs nelietosim, jo no tās barosies kaijas. bet no mums barosies smiltis un saule un ūdens. vairs nekā tur nava, tikai priedes no muguras, bet tās ir kā tapetes, tāpēc es pielīmēšu pie tām lapiņu un pierakstīšu tur atzīmes par ūdens līmeni. sarkanais, sarkanais, brm brm.