šodien beidzot bija īstais noskaņojums "Frīdai".
skatījos un domāju par cilvēkiem, viņu attiecībām, ciešanām - fiziskām un sirdi plosošām.... cilvēku skaistumu - fizisku un sirds bagātību...
fizisku uzticību un uzticību sev domās, galvā...
es laikam esmu no tiem cilvēkiem, kas dzīvo tikai mirklim un tajam kas ir manā mirklī (mirkļa garumu es izvēlos pati) uzticīga līdz sāpēm un naivumam un otram ticu tāpat... ceru, ka mani KĀDS nav krāpis nekādā(varianti krāpšanai ir tik daudz...) ziņā... man ar savu naivo skatu uz pasauli būtu grūti to sagremot.
dažkārt ir tik smagi...

skatoties uz tiem desmitiem sveču, kas manā istabā iedomājos sevi kādā spāņu-itāļu-sicīliešu-mekskāņu baznīcā ar šķidrautu (kāds man bija tēta bērēs) uz galvas apsedzot matus un kliedzot aiz sāpēm kad noskūpstot viņa pieri jutu, ka tā ir ledusauksta. un visi saskatījās un teica, ka es jukusi. bet viņi vēl pierasīja, lai es ar brāļiem un māsām rituāli uzsedzam segu uz zārka...
un pie mielasta galda mani palūdza notīrīt seju, jo citiem esot nelabi uz mani skatīties, jo skropstu tuša, kuru nezinkāpēc man māsīca uzkrāsoja, esot izķēmojusi jau tā ķēmīgo seju... un es tā gribēju mājās, viņa darinātajā gultiņā, apķert spilvenus, iekosties stūrī un stenēt kā tādai grūsnai govij, kam grūtas dzemdības...

bāc, man ir tik grūti...

kad es atceros kā viņš mani sauca - švilpjot, jo bals vairs nebija... izgriezta...

es ienīstu šo pasauli, jo tā dāvā pa labi un kreisi cilvēkiem sāpes un ciešanas...
mīlestību un maigumu nevar tik vienkārši dabūt kā teiksim sasodīto sifilisu...

šodien vēl paņerkstēšu.. rīt.. rīt jau būs jauna diena un es atkal smaidīšu, bet, kas aiz smaida, tikai es zināšu...