20. Treniņš- Intervāli
Aizvakar bija intervāli jāskrien. Garastāvoklis tuvu pie nulles, pat mazliet jau velk mīnusos. Iet nekur negribās, skriet negribās, nogurums. Kā arī klepus vēl joprojām moka, bet par to atsevišķi.
Mans mīļais līdzcilvēks nolēma iet skriet man līdzi. Es sapukojos- atkal skries un kaitinās ar savu ātro skriešanu un lielo varēšanu.
Neko, sākām skriet, kaut ko runājam, runājam un taqd es saprotu, ka es skrienu un runāju. Runāju! Es varu paskriet un parunāt reizē! Pēc kilometra Endomondo pasaka, ka skrienam ātrāk nekā man ir iedalīts. Neko, skrienam tā patās, šķiet viegli. Pēc mazliet vairāk kā 2 km sākam intervālus- man pirmajiem 200m dukas pietiek, pēc tam jau tvaiks krītas eksponenciāli. Diafragmu dedzina, kājas piepildās ar svinu, rokas atsakās būt rokas. Metu nost ātrumu, bet izturu izlikties, ka skrienu ātrāk līdz kamēr intervāls beidzas, tad gan nometu ātrumu uz hibernācijas līmeni.
Tipinam tālāk. Puisis saka, ka vajag mazliet ātrāk, es domās metu pretī, ka vispār tūlīt sākšu staigāt. Bet neko, noskrienam tos 400 m lēnām, nākamais intervāls tikai 200 m. Skrienam to, klaji lēnāk nekā pirmo, bet vēl joprojām tempā. Kā izrādījās pēc tam, vidēji, intervāli bija pilnīgi vajadzīgajās robežās, pat ātrāki, taču atslodzes intervāls un atsildīšanās bija apkaunojošā ātrumā. Pēdējās 15 min vilkāmies kā vecas tantes. Vienā momentā pat palika žēl puikas. Viņam tas droši vien bija tuvāk pie laika tērēšanas, nekā treniņa. Bet gan jau ka vienalga mazliet noderēja.
Kopsummā OK, patīkami 10 grādi, labs sākuma temps un intervāli, sūdīgs recovery un atsildīšanās. Nevar saprast, vai sevi žēlojo, vai patiešām nav dukas iekšā.