Romāns trim trubadūriem un sievietei jeb Alus no Beirutas - Palaidnis 3 no 30
Palaidnis.



Galvenās atšķirības galvas kustība un smaids. Tu esi mana maza ragu taure, bet košas krāsas nav mani draugi. Es esmu gandrīz pliks uz vāles staigāju un līdzsvaru turu. J a tu kādreiz mani ieraugi pludmalē, atsūti ziņu. Ir divu veidu patiesības – viena no manis sēž pa labi, viena nāk pretim no kreisās puses. Atšķir nu kuras ir manas mīļākās krāsas jo esmu es pliks no tiesas. Ja redzi manu kreklu sev biksēs un štrumbances ir mani vārdi pie tevis vērsti tad zini , ka labas manas domas un kādi gan zina mūs cilvēki mazie kāšu krusti kā putni vecās dziesmās un tu nāc manām domām pretim un sajūties gandrīz bagāts. Nevajag manu skatienu tveicēt kā tu dari par agru rītu no pusdienas laika un tādā garā. Bet kādu dienu es atmostos un visi pagraba sainīši smuki salikti ietves malā un pats es sēžu uz tēva vecā dīvāna un adu tamborētas sedziņas. Tu varbūt iedomājies, ka nav visiem vienas saprašanas, bet nevar jau arī visu prasīt no cilvēka, kam nav dubultas dzīves. Es atkal mazliet novērsos, bet tam nav sakar ar manu dzimtbūšanu. Es kā autobusā braucis un visas sievietes savā ceļā saticis. Mani apzīmēja kā marku zīmogu ielika somā uz atvadām atsūtīja sēdēt dīvānā aiz kura ir visas pasaules bagātības un es sapņoju kā darīšu to pašu pēc desmit gadiem un šīs dažas sekundes ir atdotas nebūtībai tikai mazas dzērvenes palika un saprata pusi no manis teiktā kā to saprot begemoti vai dzērves, kas izlasa tārpiņus no zemes, lai zemei siltāk ziemā jau nav nekādi joki, bet es tikai sēžu un mana krekla apkakle ir manis cienīga zīme; tā tikai kino dara, ka ierauga sapņotāju un trallina tālāk kā dobju sastaptu mūziku un tādā garā. Koša ir manas dzīves krāsas, jo esmu palaidnis. Manu matu garākās krokas ir mani apdzinušas par pusi no gadsimta un es dzejā izsakos kā prātā tērēts taurenis un nav mani vairs brīvas vaļas es automāts tavās rokās mana mīļā pasaule. Ko tu šausi ar manām jūtām, kā šaustītas krelles uz bušmaņa vaiga. Es būtu tev pateicīgs, es dotu tev dēlu, bet pasaule mani par pliku zeltu pārdeva maizes ceptuve klusē es atbalstos un saprotu, ka nav bijis nekāds gods sastapties ar gaišiem cilvēkiem, jo te nu es sēžu, bet mana ķermeņa maska mani nodala no būtības un sastapties ar košiem tēliem ir viens no maniem sapņiem, manas priekšrocības vaigu vaigā ar dievu dejo tango, bet es tikai pa pusei sastopos ar karikatūru valstību un sirdī palieku jauns un mazliet kaprīzs un tā paiet mana dzīve bez pārtikas un izpriecām tikai viens vienīgs smaids mana tuvākajam draugam un brālim cilvēkam pa labi. Mani varētu nosacīti attiecināt un kādu laiku ārpusē, bet košas manas krelles un es nezinu ko jums vēl pastāstīt.