Gan jau katram ir bijusi sajūta, ka sanācis piedzimt neīstā laikā un/vai vietā. Pirms trīsdesmit gadiem es būtu paspējusi pabūt kādā Pink Floyd koncertā, piemēram. Nieki.
Nezinu, kur un kādos apstākļos dzīvo Jeļena Frolova, bet tagad no visas sirds gribētos kopā ar viņu apsēsties padomju blokmājas dzīvokļa virtuvītē pie galda, virs kura karājas putekļaina lampa un izstaro blāvi dzeltenīgu spuldzītes gaismu. Tad viņa izvilktu no sekcijas kristāla glāzes, ielietu tur manu ciemkukuļa Kagoru... un es varētu runāt, stāstīt par visu, kas ir sasēdies uz manas sirds, naktīs neļauj gulēt un dienās - dzīvot patrulo un bezrūpīgo mietpilsonīša dzīvi. Varbūt viņa pat nepateiktu pretī ne vārda. Tas nav tik svarīgi.

После прощанья в вокзале
думать о будущем поздно.
В этой дорожной опале
душенька плачет бесслезно.

Поезд качается, поезд..