es visu dzīvi tiku visādi mocīts līdz 2025 martam. jau esmu par to rakstījis. dzīvē daudz, daudz kam trakam izgājis cauri un daudz lūdzis Dievu, lai palīdz, bet mocības turpinājās. un tad vienu nakti Mežciema 44, dz. 43 gāzes kamerā mani pārņēma totāls izmisums un lai arī tad apzinājos, ka pašnāvība ir ceļš uz elli, es bērnības spīdzināšanas flashbacku pārņemts lūdzos Dievu daudz, lai man palīdz izdomāt, kur es nākamajā dienā varu nolekt tā lai neizdzīvotu. bezspēkā izslēdzos, pamodos un Auriels bija manī. man vairs nav bail no nāves, man nav bail no cietuma, man nav bail no vardarbības pret mani, man nav bail atkal būt bez pajumtes, bez palīdzības ne no viena, nav bail no atriebības, no bērnus tirgojošiem, organizētiem izdzimumiem, bet nevis tāpēc ka būtu iedomājies ka manio sargā mosads, bet tāpēc ka man ir pilnīgi un galīgi pohuj. manī nomira bailes un iemiesojās svētlaime, atgriezās prāts un prieks būt šodien uz šīs sātana planētas eiropas labākajā valstī. es dzīvoju šodien, cenšos priecāties un pētīt matrixu.