pēdējo pusgadu līdz šī gada jūlijam mana dzīve bija visnotaļ vienulīga, reizēm garlaicīga. Biju tā iegrimusi vientulībā, ka neko pat darīt negribējās. Bet kopš kaut kāda jūlija vidus viss ir izmainījies, nemitīgi jauni notikumi, kas nereti nebūt nav patīkami, stress - gan distress, gan eistress. Mīlestība un sāpes, cīņa un zaudes. Un tad vēl spēcīga melnā līnija, kas izplosa ne tikai vienu dzīves jomu, bet konkrēti dr** mani visās dzīves jomās - attecībās, finansēs, veselībā. Viss ir tik tālu sagruvis, ka gribas izraut to melno robu kā vakardien man izrāva beigto, simtiem reižu taisīto zobu. Kas ir beigts, tas beigts, līme ka gribi, laiks vienalga visu atkal sagraus.
šodien sēžot pie ārsta uzgaidāmajā satiku paziņu, kuraipasūdzējos par savu brūkošo dzīvi. Viņa ieteica apmeklēt psihoterapeitu. Ar galvu man neesot kārtībā. Varbūt tā arī ir, vismaz pārlasot pašai savu d-grāmatas ierakstus kaut kas riktīgi jau nu tur nav.