...
Sālīju, sālīju to Venēcijas Tirgoni, kamēr beidzot atvēru un nobaudīju. Īpaša manta. Pirmajā pusē nevar vien atkauties no postmodernisma piegaršas, bet uz otro pusi nokļūsti tik skaistā un mistiski neizdabājošā kino un teātra ķīselī, ka vai nosvīst aiz skābi rūgta saviļņojuma var... bet tā gadās ar mūslaiku filmām. Tādas nelīdzsvarotas.



(šis gan ir no kādas laikmetīgākas lugas, bet konkrētās ainas noskaņu atgādina labi)