depresīvas brīvdienas, nekādas sajūsmas, nekādu prieku. tikai barčikā nejauši uzskrēju vienam tipam, kurš izskatījās acīmredzami šokēts par to, ka es un barčikā, un vēl tajā pilsētā. kaut kas tur ir tā jocīgi, jā.
un vēdertauriņu sajūtas arī kā pa kalniem - tad ir, tad nav, tad viss apnicis, tad ļoti gribās un ej nu tu sazin. jebkurā gadījumā visu vienmēr izjauc mātes. gribu savu mazo ūķīti, kurā es un citi justos ļoti labi.

nedēļas tizlums un bēda - visu savu bilžu arhīvu nejauši ievietoju kaut kādā mistiskā folderī un man vairs nav nevienas bildes. cik gan labi tas var būt? tagad mēģinu ar visādām superprogrammām kaut ko kaut kur atgūt, bet nekā. viss kā pazudis gaisā. bet varbūt tas ir kaut kāds messidža, ka nupat jāsāk viss no jauna, no gala, fresh new start, tāpat kā ar cibu? nez, nez...