tiko biju ticis līdz pagājušā gada sniega aizvadīšanai, kad pienāca mana rinda, un es stostīdamies pajautāju pēc laimītes:
-aa, labdien, vai nevarētu man, lūdzu, iesvērt nedaudz laimītes.. ar sapņainu mīkstumu ..un nedaudz cigoriņu rūgtuma?
pārdevēja klusēja un skatījās uz mani lielām acīm. es samulsu vēl vairāk, jo nesapratu, vai viņa mani vispār dzirdēja. tad viņas maigā balss man atbildēja:
-varētu. varbūt vēlaties vēl kādu šķipsniņu pļavas?"
- jā, lūdzu, bet tikai nepārāk lielu, es tagad to nevarēšu panest.
kad es to teicu, es atkal nebiju īsti pārliecināts, vai jaukā būtne otrpus letei mani vispār dzird, sajūta bija it kā es runātu pats ar sevi, ka neviena tur vairāk nav, ka es esmu viens, tikai es.
-nekad nevajag domāt, ka tu esi viens, jo tu neesi. teica pārdevēja.
-tu domā .., ka es to visu izdomāju?
-nē, jo tevis nav - tu neesi, es tagad sapņoju, un arī tu esi mans sapnis.
-bet kā lai es tev ticu? varbūt tas esmu es, kas sapņo un redz tevi sapnī? un kāpēc tu sapņo, ka tu esi pārdevēja?
-es zinu, ka sapņoju, tātad arī tu esi daļa no mana sapņa.
tagad es biju pavisam apjucis. vairs nevarēju saprast, ko viņa man mēģina pateikt, tikai skatījos viņas acīs, un ik pa brīdim pasmaidīju pretī viņas burvīgajam smaidam.
-lūdzu, te būs tavs maisiņš.
-paldies! es atvēru un pasmaržoju.
siltais un smaržīgais gaiss mani ieskāva.. kaut kur pirms Jāņiem, es atceros to sajūtu.