Skaidri zinu, ka pamodos no pulksteņa mehāniskās tikšķēšanas. Tā pamīšus klaudzēja ar maniem sirdspukstiem. Ātrāk, arvien ātrāk un ātrāk. Līdz brīdim, kad sirds sitieni sajuka neritmiskā savārstījumā, kas izskanot plēsa no plaušām skābekli. Dzīvību.
Es nobijos. Uz palodzes bira izirušās lietus lāses krelles.