dienas skatupunkts
dīvaini redzēt pasauli šobrīd manām acīm, tā liekas pelēcīga..
vakaros nespēju saņemties sakārtot māju, tā ir kā elle.
saka, ka acis ir dvēseles spogulis, man tā laikam nav..
mājas sadzīviskie apstākļi - tā kārtība, drīzāk nekārtība parāda manu skatījumu un izpratni par darbībām man visapkārt, mana pasaule ir viens liels haoss.
es vēlos aizmirst Viņu.
vēlos kaut Viņš saprastu mani.
laikam tā būs grūti - neesmu runājis ar viņu teju 10 dienas un vēlos lai tas tā paliktu arī vēl uz ilgu, ilgu laiku kamēr Viņš gribēs mani.
nē, nav tā, ka es Viņu negribu sev blakus, taču iedomājoties tās lietas, kuras darītu Viņa dēļ - tās ir neaprakstāmas, tieši tā - neaprakstāmas, jo tā nekad nenotiks...

nolemtība - laikam tā sauc šo brīdi manā mazajā filmā, kuru sauc par dzīvi.
phe, es gribu izkrist pa logu, es gribu aizbēgt no sevis, no sava drausmīgā iemiesojuma.
jā, dzīve ir skaista, bet tās krāsas ir tik blāvas, vismaz man.

ik pa laikam man atkal ir deja-vu... tāds pozitīvs, ka drīz jānotiek kaut kam labam. tādi deja-vu mani vajā vairākus mēnešus, taču NEKAS nenotiek uz labo pusi, labi - nedaudz šurpu-turpu, bet visumā - lēni, taču slīdu dvēseles pagrimumā, brīžiem liekas, ka kāds manu dvēseli ir pārdevis ellei un tā lēnām slīd uz to pusi..

ārgh... vēlos gulēt, aizmirsties un no rīta motivēt sevi celties un iet gāzt kalnus. labi, ka vismaz tas dažreiz strādā.