nu jaa, un tad vel sanaca pargulet. ar puisi. piektdien/sestdien. taa ka nepagaja ne divi gadi kopsh tas sasoditas pedejas reizes.
gulta saluza, krievi aiz sienas as usual lamajas un piiipeeja, a es, a mees tikmer kaut ko tur nemamies.
it's a strange feeling, i have to say. nebija nekada atvieglojuma, nekaa. tikai ze juzhual awkwardness un nostradatas kajstarpes sajuta otraja diena. protams, ari neiztrukstoshais bimbis vienubrid uzvelas, tachu paldies d, to veiksmigi noversa telefona zvans. par ko bimbis? nu bet par ko gan citu, ja ne to, ka nav taas vecaas, bet nepavisam ne aizmirstaas sajuutas, ka droshvien tadas nekad vairs ar nebus un ka vispar, jopcik, dzive beigusies, kur ir mans strikis..? bet tad, jau krietnu bridi velak, atkal vienatne kaut ko rosoties pa dzivokli, atcerejos vienu citu lietu, ko mana selektiva atmina bija noslepusi kaut kur dzili dzili aizgalde - proti, toreiz, kad satiku savu milestibu, ta pirma nakts isteniba bija pavisam pavisam ņikudišnija. nu jaa, lai gan... jau ar otro reizi bija skaidrs, ka this is fucking it! raketes un fanfaras. bļin, nu vot nahren es tagad shito visu atkal saku atcereties? smacee visas shitas saldkaismigas atminas. un tad, kad iedomajos, ka vinam SO OBVIOUSLY tas viss jau sen kaa pie vienas vietas, tad vispar gribas skali reekt. nu bet kur taa dziive, milestiba, whatever, var but tik nejedzigi iekartotas? nu kapec notiek taa, ka cilveki nekad nekad nevar taa smuki unisonaa samileties, saprasties un vienkarshi but laimigi?
jaa, bet atgriezhoties pie boba marlija:
jauks vins bija. pajauns ari. lai gan man jau vispar virietis sakas tik pec kadiem 35iem. ko nu es. es tik sajutos veca un neveikla.