Atpakaļ no Maskavas
Esmu atpakaļ. Nezinu, kā lai latviski labāk noformulē to, kā es šobrīd jūtos. Angliski būtu overwhelmed. Bet arī tas ir par maz.
Es sēžu dīvānā ar kompi klēpī, bet sirds auļo un pakrūtē kņud.
Tātad spilgtākie Maskavas brīži:
Esmu iemīlējies sava deju kolektīva meitenēs. Trijās it sevišķi. Bet viņas visas ir brīnišķīgas.
Pati Maskava ir briesmīgi milzīga sūdu čupa ar dažiem pozitīviem akcentiem.
Tusēt ar kolektīvu ir varen jauki, nevaru sagaidīt citus braucienus. Varen jauki ir arī pālī četros no rīta no hoteļa balkona bļaut uz garāmgājēju "stojaķ! streļaķ budu!"
Koncerta āfterpārtijs ar Latvijas vēstniecības darbiniekiem un vēstnieku Teikmaņa kungu. Dziesmas, dejas ar burvīgajām kolektīva meitenēm. Izlejamais Piebalgas alus āfterpārtijā. Latviešu ne-skatuves deju mācīšanās ar folkloras kopu "Dandari".
Miliči. Tie tipiņi ir smieklīgi.
Un tagad visa prieka bojātājs - domas atpakaļceļā par savu dzīvi un to, ko es gribu ar to iesākt. Ir dejošana un frisbijs, bet vajag kaut ko, ar ko var pelnīt maizi. Neesmu vairs pārliecināts par telekomunikācijām. Jūtos kā slīkstošs kukainis.