Pag, uzrakstīšu dzejoli par zombijiem.

Kad Saule lielo šalli liek
Pagalvī, jo horizonts tai spilvens,
Tad nemirgo vis spožas zvaigznes,
Tad nespēlē vis stabuli Mēness,
Vien kapa klusums par mūziku top,
Klausās mirušie, šūpo pirkstus
Mūžības vējā, drīz dzeguze kūkos,
Saskaitīs gadus, cik katram tikuši doti,
Tik reižu apgriezīsies kapā ikviens,
Tik danču izdancos pa smiltāja segu,
Nosvilpsies kādam krūtīs nakts putni,
Izskriesies sasmacis gaiss kā nozagts,
No virszemes aizlienēts uz neilgu mirkli,
Uz akmens piesēdīs Nāve un vēros
Savus pabērnus vijam mūžīgas virves,
Ko dzīvajiem iemainīt pret mirtes
Violeti bālo ziedu kā locekļi,
Kad guruši guļas uz dusu zem sūnām,
Bet pēc gadiem vairs nepateiksi,
Vai tā bārda vai ķērpis pērnais,
Visi atgriežas mežā, kad pārkāpj to slieksni,
Ko saucam par salu bālo vai kailo,
Miroņu nakts dejas nav domātas dzīviem,
Tās lamatas ir neredzīgām acīm.