Klusums
Ieklausies klusumā, draugs. Nē, tas nav klusums, kad tu izslēdz kompjūteru un radioaparātu. Aiz loga brauc mašīnas un trokšņo naksnīgie valsts iedzīvotāji: lamājas steberējošie žūpas, ko apsauc resnā Vaļa no trešā stāva, spiedz tīņi, “bļa, suka pidar nahuj!” sauc brašie slāvu puikas. Tu dzīvo laukos? Bet arī tu nav klusuma. Gaudo suņi vai vilki, klaudzina dzenis. Kaķis ņaud vai murrā. Sprakst uguns krāsnī. Krāc vecmāmiņa vai vectēvs. Vai jums ir gadījies piedzīvot, ka pie loga rūts purniņu piebiksta stirna?
Bet tomēr, ieklausies klusumā, draugs! Vai tev nepaliek baisi? Vai tev nenosalst pirksti, mans draugs? Nav cilvēka, kas runātu, smietos, raudātu, čukstētu, klepotu, klaudzinātu papēžus, sļūkātu čības, vēzētu rokas, nav neviena blakus, nav nekur. Nav neviena dzīvnieka, kas mīksts aizlavītos pa kājām, un pīkstētu, rietu, ņaudētu vai urkšķinātu. Neko nedzird aiz loga, jo neviena tur neviena nav , mans draugs. Neviena nav. Koku zari nešalc vējā, mans draugs, jo nav vairs koku, un ja arī ir, tad nav vēja. Ir tikai piķa melna, klusa, klusa, auksta, klusa nakts. Zvaigznes spīguļo sudrabainas un tālas, skaisti, vai ne, mans draugs? Klusums, pilnīgs klusums, nedūc ledusskapis, nerūc procesors. Krāns nepil, bet tu šobrīd būtu priecīgs dzirdēt pat šo kaitinošo skaņu, vai ne, mans draugs? Bet krāns nepil, elektriskā spuldze nesprakst. Cik tev aukstas rokas, mans draugs! Bet tev neklab zobi. Tu esi pilnīgi kluss. Vai tu dzirdi savus sirdspukstus? Nē, nepukst sirds. Vai spēj sadzirdēt pats savus drebošos elpas vilcienus? Nē, tu neelpo, mans draugs. Izbaudi klusumu, nebaidies.