Vakar raudāju un nezināju, ko darīt. Likās, ka tā vairs nevaru, ka neesmu pelnījusi tādu attieksmi. šodien izlēmu nogaidīt, mazliet pati mainīties, jo saprotu, ka pie visa vainīgs nevar būt viens cilvēks. NU jā nogaidīt un tad paskatīties kā būs. Ja būs labāk, tad būs skaidrs, ka tur bija mana vaina, jo nu jāatzīstas, ka es pati dzīvot kopā ar sevi negribētu. Bet ja viss būs tāpat, tad nu nē, es tā vairs negribu. kāpēc man sevi mocīt un censties izdabūt ārā no otra cilvēka to, kā varbūt jau sen nav. nu nezinu. redzēs kā būs, bet tā kā ir šitā es vairs negribu. pārāk bieži un pārāk grūti. Un skaidrot to ar to, ka daudz jāstrādā, nekam nav laika utt, nav normāli. Jo jāstrādā jau būs vienmēr un ja vēlas, tad laiku var atrast.