Kad esmu ierāvis, gribu justies kā tie pārējie tusētāji.
Vienmēr nak domas galvā, ka varētu mest nedēļu un vēl bišķiņ.
Bet realitātē, sanāk kā sanāk, kas ir labi, jo skaidrā man to nemaz nevajag.

Šodien jaceļās pec dažām stundām, bet tas nekas, izturēšu skriešanu darbā, jo esmu jauns, varu atļauties.
Spriežot pēc vecakiem ļaužiem, tas viss apsīkst ap 30. Joptvaij man vēl ir 9 gadi priekšā!!!!(Lai nodarboties ar muļķībām)
Labi, tas izklausās baigi forši u.t.t, bet īstenībā tā nav.(Ja nēsi spēcīgs garīgi, nākotnē vari smagi ierauties)

Ko lai jaunu saka, Vimbledona jau gandrīz galā un trakā skriešana arī secen.
Kautgan man patīk aizņemtas darba dienas labāk kā garlaicigas laika stiepšanas mainjas.

Nekas vēl tikai kāds pusgads, gads un braucu mājās, prom no šitās valsts. Savu nākotni redzu Latvijā.

Nebūs viegli, bet jūtos gatavs sevi pilnveidot mājās, nevis šeit Anglijā.

Ja kāds teiks, vai nožēloju, ka atbraucu šeit, teikšu nē, jo ir daudz labas lietas ko ieguvu šeit, piemēram, grūtās dzīves realitāte un darba pieredze, kas iespējams mājas neko nenozīmēs. tikuntā būs labs atgrūdiens, būšu atrāks un aktīvāks, kāds nebiju agrāk.