6.dien Kristaps pārvācas uz centru. .būšot man tuvāk!
la la la la laaaa..
naivi patīkama sajūta, ka tomēr ir kkāda muļķība, kas spēj likt nedomāt par apkārtējo psaules melnumiem, bet redzēt varavīksnes krāsās ikvienu lietu.

nu bet ko man iesākt, ja es ar viņū jūtos tik labi?!
un viņš ir godīgs, strādīgs malacis, nav brunču mednieks (kaut gan ir jau, ir, bet tikai koķetēšanas līmenī). varenu interesi saglabā tas, ka mums abiem nav diez o daudz laika, lai satiktos ar otru! :)

ceru, ka viņš brauks ar mani uz kalniem!