Līdzīgi kā saules baterijas - vasarā un rudenī savācu un uzkrāju Portugāles saules un cilvēku enerģiju sevī. Vēl Porto esot sākās skriešana, tā nemitējās un nemitas joprojām, drīzāk pieņemas spēkā, bet enerģijas rezerves (gluži kā tās krājumi pasaulē) aptrūkst. Sākotnēji tas pat liek saņemties, sapurināties (laikam adrenalīns palīdz), taču, ka rādās zīmīte empty battery nu vairs nav jautri nemaz. Piemēram, nebiju domājusi, ka līdzās mazliet trīcošām rokām arī valoda sāk raustīties.
Pārliecības nav. Bet es gribu to nodot šonedēļ!