Un vēl es gribēju prasīt, vai kāds gadījumā nezina, kas tagad dzīvo Asaros, Kāpu ielā 97. Kam pieder vai kas īrē. Tajā mājā es pavadīju piecpadsmit pirmās vasaras. Mani vecāki tur no Rakstnieku Savienības ilgstoši īrēja divas istabas un verandu otrajā stāvā. Mājā ar tornīša verandu. Ar aizaugušu dārzu. Ar nolupušu gaišzaļu krāsu. Ar Anatolu Imermani (Skukas komenta dēļ to atkal atcerējos).
Pēc tam deviņdesmitajos tur kādu laiku bija izdemolēts grausts.
Bet kad pirms trim gadiem tur biju aizklīdusi ar Marijas ratiņiem, man tā māja dikti patikās. Vecā krāsa bija noņemta un jauni logi ielikti. Dārzā krūmi iztīrīti. Bet tur nebija nekāds liekas greznības. Nekādu pārmērību. Māja it nemaz neizskatījās pēc kūkas. Pēc grausta arī ne. Jo liela daļa māju Jūrmalā tagad ir vai nu tortes, vai grausti. Bet šī - vienkārša, sakopta vasaras māja ar zaļu zālāju. Ļoti jauka. Kāda jauna sieviete dārzā izkāra peldkostīmu. Gribēju ieiet, parunāties. Pakaunējos. Un labi vien ir, jo vieta jau nav pagātne.
Man bija liels prieks, ka tā māja tagad izskatās tā. Un gandrīz nemaz nebija skumju, ka mēs tur vairs nedzīvojam.