troļeibus
Trolejbusā pirmīt piemīlīgs skats - kādu piecu metru attālumā no manis sēž puisis un ar apbrīnojami apgarotu un patiesi aizkustinošu smaidu sejā monotoni skatās uz pret viņu (un mani) perpendikulāri stāvošās meitenes krūtīm. Uztvēris manu uzjautrināto skatienu, puisis nebūt neapmulst, lēni noslidina savu skatienu desmit centimetrus zem mana zoda un tikpat monotoni kā pirmīt visu turpmāko ceļu liegi veras tur.
Ak jā, un vēl pēc vairāku mēnešu neredzēšanās man blakus atkal piesēdās dīvainais, smaidošais onkulis un atkal teica "Jūs esat visskaistākā meitene." Šoreiz viņš bija arī krietni runīgāks nekā pagājušoreiz, kad aprobežojās ar iepriekšminēto frāzi, proti, maigi, bet uzstājīgi vēlējās aiziet kaut kur ar mani paēst saldējumu, apmaksāt manas mācības, uzzināt, kāpēc "esat tik skumja", kā arī apgalvoja, ka esmu viņam vajadzīga, esmu brīnišķīga un tā tālāk..
Krix teica, ka šim te droši vien gribējās tikai estētiski baudāmu būtni sev blakus.