Tu guli gultā un saproti, ka iemigt neizdosies. Par daudz sūdu galvā un dzīvē. Turklāt sāp vēders, kā tas dažkārt mēdz gadīties nomāktības brīžos – psihosomatika, kā zināms… Šorīt viņa teica, ka mīl tevi un ka ir bijis lieliski pavadīt šīs pāris dienas ar tevi kopā. Dievs vien zina, ko viņa ar to domāja, jo šajā nedēļas nogalē tu esi uzvedies vēl lopiskāk, nekā savos vecpuiša laikos. Tev nepārtraukti gribējās mīlēties – skaitīdams viņas orgasmus, tu dimdināji gultas galu pret sienu un radītais troksnis tev sagādāja lielāku baudu, nekā pats sekss. Starplaikā starp aktiem tu biji neapvaldīts, slinks, dzēlīgs tēviņš, jauci alu ar šņabi, laidi muļķi un izklaidējies uz apkārt esošo rēķina. Bet beigās viņa pateicās tev par to visu, pie tam tik aizkustinātā tonī, ka tu gandrīz vai biji ar mieru noticēt. Taču ticība, saka, jau sen ir izdzerta un pienesta vilšanās smiltīm, no kurām sastāv esamības patības tuksnesis. Vakar tu nolēmi, ka tev pietiks. Atvadīdamies no viņas, tu ķēmojies un ņirgājies, un, projām ejot, tīšām aizcirti durvis viņai acu priekšā. Doma par atgriešanos likās absurda.