Garastāvoklis:	thoughtful
Mūzika:	tē.vē fonā trokšņo

Pēdējā laikā sanāk dzīvot pilnīgā bezlaikā. Laika izjūta aizgājusi pastaigāties, acīmredzot. Izrādās, ka šodien ir 16. februāris, pirmdiena. Tātad sanāk, ka sestdiena 14. februāris bija "valentīndiena". Nu ja, bija. Kautkur pēcpusdienā, skatoties tv, uznāk pilnīgi nesaprašana kāpēc visur sirsniņas, sarkans un kkādi mistiski teksti par un ap mīlestību. Pēķšni Viņš pagriežas un saka: "Vispār, priecīgu valentīndienu!" No manas puses apmulsis skats un izmisīga cenšanās izskaitļot datumus un dienas. Biju aizmirsusi, ka tāda diena vispār eksistē. "Ak jā, priecīgu Tev arī!" Mazsvarīgās lietas ir vēl grūtāk atcerēties nekā lietas parastās. Vismaz šobrīd es zinu kurš datums, cik pukstens un kas par dienu, un arī kas man jādara - atšķirībā no šā rīta, kad nesapratu pat kas pati esmu un kāpēc un kad man būtu jāceļas. Dzīvot bezlaikā tomēr nav problēmātiski un ir vienkārši.
Šodien jūtos nesavākta, kā tikko no kaut kurienes izvēlusies - tizla un neveikla.
Un tas, ka cilvēki bieži vien nesaprot manus skatienus un domas, nav pārsteigums. Bet neteikšu, ka jūtos par to iepriecināta. Nu nav man mīļas acis, man ir tādas, nu kā lai pasaka - ar iznīcinošu skatienu. Bet neko tur nevar padarīt .. nu ir man tas 'tūlīt pārgriezīšu jums rīkli' skatiens. Un tad vēl bieži vien gadās, ka domāju kartupeļus, pasaku griķus, bet otrs nezkāpēc saprot, ka rīsi. Iespējams, ka mans domu izklāstīšanas veids reizē ir tāds visai dīvains vai komplicēts. Kam negadās.