Sviests..
Negribu, negribu, negribu!!!
Negribu, bļāviens, uzņemteis atbildību!!
bet vajaga...

Bijušais, kuram es it kā apsolīju attiecības, tikai pēc laika, sāk kko runāties..

Stāsts: biju kopā, teicu, ka varbūt labāk kādu laiku pabaudam dzīvi, izālējamies un, ja tad gribēsim būt kopā, tad tā arī paliksim.. izšķīrāmies. Satiku puisi, ar kuru kopā biju 9mēn.. nekada trakošana gan nesanāca tā vai tā.Ar to izšķīros, bijušais gribēja mani atpakaļ, jo visu laiku uzturējām normālas attiecības, pēdējā laikā arī gājām kkur kopā (manējais zināja) un tā.. Tagad tā arī pateicu - gribu pabūt viena. Iemācīties dzīvot viena, veidot attiecības pati ar sevi, nostabilizēties kā personība un tikai tad mēģināt uzticēteis vīriešiem, veidot attiecības. Man patiešām likās, ka tieši viņš būs tas, pie kura pēc tam iešu.. Lai gan vienu brīdi likās, ka tas, ka man vajag būt vienai, ir tikai atmaska.. Man ir ļoti labi ar viņu. Patiešām. Bet.. kkas nav. Varbūt tas ir no sērijas "aizliegtais auglis tas saldākais"? Nesaprotu..

Tagad sāpīgi. Viņš raksta, ka baidoties. Nevarot izturēt tādas attiecības. Ik uz soļa liekoties, ka krāpju un tamlīdzīgi.. ka nespēs izturēt šādas attiecības..
un es saprotu, ka tā ir. ka tagad nevēlos būt kopā ar viņu, un neesmu pārliecināta, vai gribēšu arī nākotnē. Jo Artis... Fck, viņš vnk ir. Bet es tik un tā nespēju to pateikt Vitālijam (bijušajam). Saprotu, ka sāpināšu viņu jebkurā gadījumā, bet.. Nespēju atzīties.

Es esmu tāda sterva..