ir tik viegli pateikt nē
ir tik grūti saprast kādēļ
cilvēki runā vārdus
vējš moka kokus
es apkārt paveros
i tukšumā ietinos
nav ne malas
ne arī visam gala
ir rāmji
kvadrāta kubi
ir saules ritulis
un neizdziestoš jūtu ielenkums
es sēžu pie upes krasta
un ūdenī lūkojos
es redzu tur sevi
savu dzīvi kopā ar tevi
manu pasauli
manu domu apvārsni
sārtu varavīksni
zeltainu paradīzi
es vēlos tev acīs skatīties
un tik tuvu tavai sirdij piekļauties
lai jūtu kā tā pukst
lai dzirdu kā viņa pukst
es vienkārši vēlos piekļauties
zeltītā gultā kā sapnī piecelties
kā princesei guļot uz gultas pamosties
un tavos apskāvienos no dzīves paslēpties