Septembris 13., 2016
| 14:19 Nekādu prieku nebija. Viss, ko atceros, mani ieveda procedūru telpā ap 10.45, noguldīja uz sāniem, sapūta kaklā anestēziju, ielika mutē plastmasas cauruli un pēc 5 minūtēm ielaida vēnā zāles. Likās, ka pagāja 5 sekundes, kad pamodos palātā, gultā un pulkstenis rādīja 12.30. Pilnīgs melnais caurums galvā. Izrādās, ka esot bijis ļoti grūti man veikt endoskopiju 'due to emotional distress'. Arī atradu, ka esmu Whatsapp ap 11.30 sūtījusi draudziņam voice messages, izklausoties pavisam normāla, tikai ļoti nogurusi, sakot, ka procedūra ir beigusies un skaidrojot kurā nodaļā mani atrast.
Tātad esmu bijusi pie pilnas apziņas visu procedūru, bet sitiet nost, nevienas atmiņas. Jūtos mazliet nepatīkami, ka esmu kaut kā sarežģījusi procedūru - nez, varbūt spārdīju dakterus? Bet tās melnās caurules, kuras viņi liek iekšā, tiešām bija baisas. Uzreiz man lika atcerēties to 'Stranger Things' sezonas finālu, kur Billijam mutē bija kaut kāds briesmoņa tausteklis, kuru veselu mūžību vilka ārā.
Ā, jā. Pankreatītu neatrada. Es visu šo laiku zinu, ka man nav nekāds pankreatīts.
|
Comments:
Jopcik! Buusi izturiiga pret jebkaadaam fiziskaam saapeem, tik biezji slimniicu gadiijumi tavaa dziivee.
izklausas mana ikdiena taa anesteezija - biezji melnie caurumi, ka neatceros, kas darits :D
Vai ne? Man šis gads tāds jocīgs (neuzskatu, ka neveiksmīgs vai kkā tā), bet ļoti daudz procedūru un pirmā reize slimnīcā. Es jau smējos kolēģei nesen, ka pēc visa, kas man šogad ir bijis, man jau ir vienalga par tādiem sīkumiem kā sāpes haha.
Uj, negribētu sev šādus melnos caurumus. Tev tiešām tā tik tik bieži, ka nu neko neatceries?
Vismaz zini,ka esi izturiga pret fizisku saapi. Nav jau ilgie, bet ir tie siikie kaa veciem cilveekiem - uz ko es varu teikt,ka skiet,ka 10gadee esmu izdzivojusi tik daudz saapju un prieku no redzeta, piedzivota, ka esmu kaa 60gadniece. Kaut kadu smiekligo interneta testinju pildijam "kads ir tavs vecums" uz joku un nu man iznaca 65, a vinjam 24 :) Mjaa :) latvija eju uz smadzenju paarbaudi :D
| From: | shelly |
Date: | 13. Septembris 2016 - 19:11 |
---|
| | | (Link) |
|
Nu, labs darbs, kas padarīts!
Ir ir, vēl viens uzdevums izsvītrots no saraksta!
Man arī tā liekas, bytheway. Kad nonācu slimnīcā, man tieši bija stresainākais laiks ever darbā, personiskās problēmas un galva plīsa pušu no visa, kas uz to brīdi darījās. Ļoti, ļoti ticu, ka iekšiņa = āriņa.
Kā kuram, bet jā, ir cilvēki, kam stress ļoti izpaužas fiziski, myself included. Atgādini, ar ko nonāci hospitālī?
Pamodos nakts vidū ar drausmīgām sāpēm vēderā un krūtīs tā, ka bija jākliedz. Slimnīcā uzrādīja, ka amilāze (amilāse?) asinīs ir nenormāli augsta. Amilāze it kā esot enzīms, kas uzrādās asinīs, ja aizkuņģa dziedzeris sāk noārdīties vai kkā tā. Tad tas ir pankreatīts.
Es joprojām domāju, ka tas ir stress, vienīgais ko nevar izskaidrot ir tā amilāze. Tās dienas, kad biju slimnīcā, nokritās atpakaļ uz normāli līmeni.
Bet kamon, es reaģēju uz stresu uzreiz. Man uzreiz pūšas vēders, ja man bail, uzreiz ir caureja utt :D
Man arī kādreiz taisīja endoskopiju un kolonoskopiju, tikai es izvēlējos pilnu anestēziju. Sajūta bija pagalam dīvaina, saruna ar ārstiem aptuveni šāda: Bikini: o, es jau sāku kko just. Māsiņa: ļoti labi. Bikini: hahaha, sajūta, it kā es zālīti pīpētu. Māsiņa: ja?! Bikini: jā, bet es tikai vienu re... Pēkšņi pamostos citā istabā.
Bet galvenais, ka tas tev aiz muguras!!
Nu man šitā bija pie tā zobārsta, tik foršas atmiņas un tā gaidīju šodienu, bet viss, kas bija, nepatīkamas sajūtas, kad anestēziju ielaida vēnā un uzreiz jau pamodos citā istabā. Tagad tikai ļoti sāp kakls.
Kolonoskopija? Vai tas ir no otra gala?!
Aha, no otra. Tāpēc arī pilnā. Neko man tur neatrada, arī bija tikai stress. Dakteris (tas Hosams Abu Meri) ieteica mazāk stresot un piebilda, ka viņu klīnikā ir arī psihologs, jo patiešām lielai daļai pacientu problēmas izraisa tieši stress un no tā arī jāsāk (gut feeling, tā teikt). |
|
|