Nu vo, tagad Tu saproti, ko es Tev gribēju pateikt vakar ;)

nu re! doma, ka laura aizmieg no tā vien, ka sēžu blakus, man joprojām liekas vilinoša, bet vēl daaaaaudz foršāk ir gulēt blakus :))))))))) jā...

fū, nu tad beidzot miers un bērziņš bērna mocībām pirms miega. :)
es par to pirmo rindkopu. :)

viņi tik ātri aug, es ne pret ko nemainītu, tās vakara(pirmsaizmigšanas) mīļās kopā būšanas zem segas, un mēs vēl arī pupojam.

ai, es ar itin bieži atceros pupošanu un to, cik ļoti man pietrūka, kad to pārtraucu. bet vajadzēja, vajadzēja :( savādāk bērnu galīgi savākt nevarēju, neko citu neēda, gulēja tik pie krūts, es biju nomocījusies bezrežīmā. nepratu uzreiz pareizajā gultnē visu palaist un begās sanāca tā, kā sanāca :(

Vakarā iedodu pudelīti, padziedu, un kamēr viņš paēd, tikmēr iemieg man uz rokām. Pieķēru sevi pie domas, ka varētu tā kaut visu nakti viņu turēt, un just viņa siltumiņu, dzirdēt smalko elpu, un viņa bēbīša smaržu, un priecāties, cik labi, ka viņš man ir, un ka viņš ir tāds, un ka viņam ir šobrīd labi, viņš čuč mammai klēpī... Bet nu pēc brīža nolieku viņu gultiņā, un viņš pat nepamostas. Ja naktī dažkārt pamostas, tad iedodu izkritušo kņuzi un viņš čuč tālāk.

Toties mums ir mode no rītiem tāda, ka viņš pamostas pirmais, kādu brīdi spēlējas savā nodabā, tad sāk bubināt, purpināt - modināt mani. Tad es uztaisu brokastu pudelīti un lieku viņu sev blakus, lielajā gultā. Brīvdienās pie sienas arī tētis guļ. Bet pārsvarā Ādams okupē 2/3 gultas, es nobloķēju viņa kājgaļa pusi ar segas valni, pati no ārmalas vaktēju, un paņemu kādu mantu, ko viņam paspēlēties. Tad viņu vispirms pabaroju, tad viņš paspēlējas ar pudeli, vai ar iedoto mantu, mēs izsmejamies, izspēlējamies - viņam gribas man matus plēst, degunā ķert, viņu uzjautrina "apčī". Tad ir pagājusi kāda stunda, viņam atkal nāk snaudiens. Tad samīļoju, iedodu kņzuzi, un viņš paliek man tur blakus čučot. Tā tik mīļa, mīļa sajūta, tik labi, ka viņš tik tuvu! Un pēdējā laikā viņš sāk saprast, ka var aizmigt uz sāniem, uz mammu skatoties, un viņš tik labi jūtas! Es arī aizmiegu otrreiz, un tā vēl stundu vai divas paguļam. Tad viņš atkal mani modina un tad sākas diena.

Es drusku baidos, kā būs vēlāk, kad viņš pats no rīta mācēs ierāpties pa vidu mums gultā, jo būs pieradis pie tādas ekstras. Man gribēsies pačučēt, teiksim, ja brīvdiena būs... Bet, pat ja tā viss būs, man tomēr liekas, ka tāpat priecāšos, kā tagad. Un šobrīd šo saikni ar bērniņu cenšos izbaudīt, jo zināms, ka kaut kādā brīdī bērni sāk rauties prom, atdalīties nost, un tad man pietrūks katra brīža, ko varēju izmantot, turot viņu sev cieši klāt. Daudzas mammas tā ar saka, ka tas vēlāk pietrūkst. Tad nu jāizmanto, kamēr ir iespēja! :) Un bērns, manuprāt, no tā arī ir tikai laimīgāks! :) Un kaut kādā brīdī jau viņš dabiskā ceļā kļūs pilnīgi patstāvīgs un neatkarīgs