vakar savai apņemšanai mācīt bērnam gulēt bez mammas blakus un zem segas atmetu ar roku. man viņas totāli pietrūkst. Tā jau bērnu dārzā pa dienu prom, i vēl mājās liegšu mīļošanos? man pašai šausmīgi gribas tā mīļi saritināties, padziedāt, pažūžot, just, kā bērns ieritinās manā līkumiņā, fonā kluss radio. Ek, nelaupīšu ne sev, ne Laurai šīs izjūtas. Vismaz ne tagad.

Braucot no bērnu dārza, atkal bija stopētājs. Puika, kāda 5 klase. Nokavējis pilsētas autobusu uz centru. Tā jau ir, tas uatobus nso pastendes baigi reti brauc. Nokavē un čušs. kamēr braucām, šis stāsta, lai tikai bērnu pastendes skolā nelaižot, jo tur esot nejauki skolēni. Bijis pat laiks (vēl ir?), kad vecāko klašu skolēni sarunā un piekauj to skolēnu, kurš ienāk skolā pirmais.

Un vaska svecēm dakts izdevās vienkārši brīnišķīga. Visamz tam sevces resnumam bija ideāaali.