perfekta laika ritējuma izjūta...
...un lieliska diena, lai gan no rīta gribēju to no savas apziņas izslēgt, un nolīst kādā stūrī, lai mani neviens neatrod. Tik daudz , liekas nepelnītu pateicības vārdu , ziedu un apsveikumu...esmu apmulsusi, un , īstenībā, sēžu un raudu...bet tās ir prieka asaras par padarīto un paveikto...

...apzināties, ka esi kādam vajadzīgs, ir patiesi labi un tās izjūtas es nespēju aprakstīt...ar dzīvi ir tāpat kā ar lugu teātrī - nav svarīgi cik tā gara, bet kā to nospēlē...

... zvani no pagātnes - negaidīti un satraucoši! Šifrēju tagad savas izjūtas, vai man tās ir par labu vai nē...patīkami ir sajust gandarījumu un uzvaras tīksmi, bet....atkal šie bezkaislīgie "bet", kas pastiprina viens otru, paskaidro vai noliedz...
...un tā arī neesmu sapratusi kāpēc cilvēki dzīvē pielieto nepareizi to, ko māca skolās...zināms takš, ka starp diviem punktiem vistuvākā attālums ir taisne! kāpēc mēs tik bieži ejam vissarežģītākos apkārtceļus, lai sasniegtu mērķi??...