Nesen man bioloģijas stundā bija jāstāsta par sirdi, un arī jārāda uz tāda gumijas/plastmasas sirds maketa. Un es vienu brīdi sajutos nu nevar teikt ka slikti, bet tā neērti. Tāda kā milzīga uztraukuma sajūta, bet tāda patīkama, tā, itkā es varētu sajust savu sirdi. Un tagad, atceroties to keonkrētu maketu, es atkal "varu sajust savējo". Bet nupat atminējos par Sorokina "Ledus" grāmatu, un sajutos daudz labāk.